sVEIK. Š.G 12. marts(Ceturdiena)
Plkst ap pusvieniem tikko pamodies,biksēs joprojām rīta stienis, ieslēdzu kompi,aizeju taisīt brokastis.Trešdienā svinējām AGITAS, nelietoju alkoholu tomēr jutos,ka būtu daudz lietojis. Piesēžos pie kompja, pa logu labs laiks ,tā ķa vajadzētu ko sadomāt. rodas doma par stopēšanu, nolemju skype uzrakstīt dimam un piedāvāt uz Tallinu..it ķa doma laba,bet kaut kā abiem īsti nevelk. Lab atmetam šo domu,paiet pāris minūtes,jautāju dimam: laižam uz Spāniju? Ilgi nevajadzēja gaidīt atbildi no viņa: Jā, davai pohuj! Sarunāju cilvēku,kas aizvedīs līdz šosejai…eju ķārtot somu..pāris t-krekli,šorti,pludmales čības ,guļammaiss u.t.tkā arī kausētā siera dzintars paciņa un rupjmaize .Ap pustrijiem pie manis ierodās dima un šoferis ēriks, nu ko dodamies uz šoseju, pa ceļam iebraucam pie luī( paķert eiropas un lietuvas kartes), šī vēl iedod mums pāris mazās corn flakes paciņas.Viss it kā tgd nu ir paņemts nu avr uz šoseju braukt, beigās ēriks mūs aizveda līdz’ķekavas aplim” un izlaida uz bauskas šosejas. Izpīpējām pa vienai cigaretei,atsveicinamies un ceļojums var sākties. Sākām turēt īkšķi un stopēt, nepaiet 5min,kā jau nostopējam vecu zilu ww passat,iekšā opis vecs un salons ož pēc īstiem lauku večiem. Sarunājam, ka šīs mūs paķers līdz Bauskai. Braucām, neko daudz nerunājām, tikai atceros, ka šīs strādā Nordeka. Izlaida mūs Bauskā uz šosejas,kas ved tālāk uz Lietuvu. Izkāpjam, pačurājam. Ejam uz priekšu un lēnām stopējam nepaiet 10 min, apstājas jauna škoda ar maximas uzrakstiem, iekšā tīri cērtama lietuviete, sarunājam ,ka šāmējā aizvedīs mūs līdz kauņas pagriezienam, ar šo arī daudz nesanāca parunāt, jo līdzko iebraucām Lietuvā tā viņa nemitīgi runājās pa diviem telefoniem. Rezultātā aizveda mūs, kur solīja. Pateicāmies..un atsveicinājāmies. Uzpīpējām, tiklīdz nomētām benārīti tā jau nostopējām nākošo auto un sarunājām ,ka aizvedīs aiz Kauņas mazliet gar apvedceļu ..ar šo šoferi gan tā vairāk parunājām.. iepazīstinājām ar sevi, viņš mūs ar sevi, atceros, ka viņš bija celtnieks. Pļāpājām, braucām līdz pienāca laiks kāpt laukā. Atsveicinājāmies. Izlaida mūs benzīntankā, tanī brīdī no gaisa krita slapjšs sniegs un laukā jau bija tumšs , kas radīja mazliet bažas, kur palikt pa nakti. Netālu no benzīntanka atradām iespējamo skvota vietu(pamesta māja,bez logiem bet ar durvīm)Ielīdām tur ,papētījām, uzvilkām pīpi un pēc tam iegājām benzīntankā nopirkām atstarojošo vesti un devāmies stopēt. Kādu laiku nestopējās, bet tad pēkšņi piebrauca viens alfa romeo(lietuviešu urla, bet tāds glamūrīgs urla), piedāvājās pavest 10 km līdz nākošajam benzīntankam ,piekritām līdzko iekāpām iekšā tā skanēja visādas dziesmas ar tādiem vārdiem kā piemēram”iģi v pizdu” ātri vien mūs izlaida ārā. Tālāk sekoja stopēšana dziļā tumsā, kur neviens vispār negribējā stāties. Radās doma, lai nenosaltu paņemt 0,5 leišu balto(stumbras). Aizgājām ,nopirkām…tualetēs iedzērām pa malciņam. Izejam laukā skatāmies fūre, piegājām jautājām vai brauc virzienā uz polijas robežu, no sākuma negribīgi atbildēja, bet tad kaut kā sāka ar mums runāt un piekrita mūs līdz robežai aizvest, bijām priecīgi varen, varen. Ar šo vadītāju par daudz ko runājāmies, gan pa darba iespējām R-eiropā, gan par viņa mašīnu,gan par”maukām”. Bija visnotaļ interesanti klausīties cilvēkā, kurš cigaretes ļoti bieži pīpo. Tik tālu runājāmies, ka sarunājām, ka viņš mūs vēl varēs kādu gabalu aiz Polijas robežas aizvest, tikai pie robežas vajadzēs izkāpt un pāriet robežu. Sacīts darīts viss notikās pa plānām. Atkal mūs ielaida mašīnā un tad nu braucām tālāk līdz vietai, kur viņš taisās iet gulēt. Apmēram 150km, ja nemaldos no Waršavas. Pa šo brīdi, kamēr stopējām, ar dimu vienojāmies, ka tomēr Spāniju šoreiz nē, jo ir pavēss vēl un arī finanses nav no spožākajām .Vienojāmies par Berlīni. Bija pēc Polijas laika 1 naktī, kad iebraucām tajā fūres parking place, viņš nolika mašīnu. Ar džimi nolēmām pavakariņot( no Rīgas paņemtais siers un maize + Lietuvā pirktais spraits un šņabis) atradām vietiņu aiz fūrēm. Netālu no transformatora, ,bija koka paletes, uzklājām uz tām atstarpojošo vesti(izmantojām galdauta vietā) nu un sākām vakariņot brīvdabā Paēdām un gājām uz kafejnīcu, kur fūristi mēdz ieturēt vakariņas ,pusdienas, brokastis. Tā bija vienīgā vieta, kur tanī brīdī palikt, tāpēc paņēmām pa aliņam un sēdējām tur visu nakti, uz maiņām pagulējām. Piektdiena 13. Izejam laukā no bāra ap 5.50 pēc viņu laika, ejam zobus izmazgāt, sasmaržoties u.t.t. vēl arī pabrokastojam atlikušo vakardienas pārtiku UN ESAM GATAVI CEĻAM. Ejam gar fūrēm visiem jautājamies, taču nekā, nolemjam iziet uz šoseju un redz nepaiet nedz daudz laika, kā jau no stopējam vienu busiņu. Viņš kā reiz uz Varšavu brauc. Brauca viņš kā psihs, vidējais ātrums šķiet bija 140km/h, bet es nepamanīju, jo ātri vien aizmigu, tā dima stāstija. Ātri vien tikām Varšavā nepilnas stundas laikā, izlaida mūs un tālāk sākām domāt uz kuri pusi varētu iet Berlīnes šoseja, jautājāmies vietējiem, bet tie pateica, ka labāk aizbraukt ar sabiedrisko līdz pilsētas centram un tad jau būs vieglāk, okei nopirkām biļetes aizbraucām. Apsēdāmies pilsētas centrā , pie kaut kādas lielas ēkas uz soliņiem ,uzkodām corn flakes un radās jauna doma : Davai paēdam picu iedzeram aliņu un atpakaļ uz mājām. Tā nu vienojāmies un darījāmies, paēdām, padzērām, iegājām apģērbu veikalā apskatīties moška kādu jaunu „parpalu” nopirkt, bet secinājām, ka neko negribās. Iekāpām sabiedriskajā un braucām atpakaļ, tur kur iekāpām sabiedriskajā autobusā. Aizbraucām un sākām iet uz priekšu, lai tiktu no Varšavas laukā, pa ceļam veikalā pāris aliņi un tā lēnā garā baigo gabalu nostaigājāmies. Nācās braukt ar vēl vienu sabiedrisko, lai tiktu no tās pilsētas laukā .Pēc laika beidzot izdevās tikt uz tās nolādētās šosejas, sākām stopēt neveicās galīgi, tikai `pēc laika nostopējam vienu mazu japāņu sporta auto, šīs saka apmēram 10 km var pavest, piekritām. Sen nebiju braucis ar ātrumu 200km/h. Ar tādu „mazu sūda gabalu” likās, ka paceļam viņa sabruks, ja nemaldos MAZDA MX3( nekad nepērciet tādu). Aizveda mūs, atvadījāmies , laukā pavēss nolemjam iekšēji pasildīties, kāreiz bija palicis šņabis no vakardienas ,mazliet iedzērām un turpinājām stopēt. Atkal negāja, neviens neņēma, varbūt tāpēc, ka neviens īsti negrib stāties uz bāņa. Fig viņ zin! Bet nu beigās nostopējām vienu mazu busiņu, teica, ka var pavest apmēram 30 km. Piekritām un braucām. Ar šo šoferi mazliet runājāmies, tik neko viens no otra nesapratām. Ieveda mūs dziļā pakaļā, vārda tiešajā nozīmē, vismaz pozitīvi bija ,tas, ka līdz tuvākai pilsētai atlicis tik 3km noiet, bet slikti tas, ka sāk palēnām tumšs palikt. Gājām,gājām, bet kā nestopējās tā nestopējās Tikām pilsētā iekšā, izgājām cauri, pa ceļam izdzērām aliņu taču joprojām nestopējās un ar vien tumšāks un tumšāks sāka palikt un arī nogurums liels sāka nākt virsū. Apkārt nebija īsti vietas, kur palikt, jo vairs nostopēt bija bezcerīgi. Uzzinājām kur ir viesnīca devāmies uz turieni, pajautājām cik maksā, kaut viena gulta vienalga kas kur apgulties varētu. Recepcijā nepiekrita mūsu izvirzītajai idejai, teica, ka ir tikai numuriņš ar divām vienvietīgām gultām= 55 eur. Žēl bija naudas, bet bija tāds nogurums, ka bija pilnīgi vienalga. Paņēmām numuriņu. Devāmies iekšā, pa taisno uz dušu, aliņus uz galda, uztaisījām numuriņu par vecpuišu ligzdiņu( pat poda brille visu laiku bija pacelta augšup) padzērām aliņus, mazliet šņabīti un gulēt, lai nākošajā dienā agri celtos un sāktu stopēt. AP 23.00pēc Latvijas laika atslēdzos
Sestdiena 14. Cēlāmies 7.00 pēc viņu laika, uzreiz brokastīs( prieks, ka tas bija iekļauts cenā). Kārtīgi pabrokastoju, dima gan nē( viņam nepatīk brokastis ēst).Sataisījāmies un devāmies ceļā, atkal sākām stopēt. Un atkal sāka rasties iepriekšējās dienas neveiksmīgā stopēšana- NEVIENS NEŅEM! Ilgi gaidījam, nepateikšu cik ilgi, kamēr piestājās vecs „pendžiks” un paķēra mūs kādu gabalu. Līdz pilsētai un pat iz pilsētas izveda. Turpinājām stopēt uz priekšu, sāka spīdēt patīkama saule un radās pat mazs optimisms, bet drīz viņš pazuda, jo atkal švaki stopējās. Bet nu kā jau iepriekš bijis, kāds jau tomēr paņēma –opelis iekšā poļu pāris, kuri tik poliski saprot, bet nu kaut kā ar žestiem sapratāmies. Braucām, braucām līdz pēkšņi šie iebrauc pilsētas centrā un izlaiž mūs autobusa pieturā. Es ar dimu nesaprašanā, nu lab ko padarīs, ja jākāpj, tad jākāpj Izgājām no pilsētas ,turpinām stopēt, esam baigos laukos tikai kaut kādi plaši kartupeļu lauki un smird pēc govju mēsliem, bet foršā saulīte priecē. Tā nu stopējām, stopējam, bet neviens neņem. Ejam tik uz priekšu ,priekšu. Nolemjam atpūsties, uzvilkt dūmu. Sēžam, čilojam, pēkšņi piestāj opels- tik cits. Esam atkal smaidīgi, iesēžamies un stūrējām lēnā garā uz mājpusi. Es aizmigu, pamodos, tad kad jau jākāpj laukā no auto. Uzzinu esam 24 km no Polijas, Lietuvas robežas. Ieejam benzīntankā, jāiztērē pēdējie zloti-Nopērkam pa hotdogam, čipsu pakai, desperados aliņam un vienu ūdeni. Aizejam uz pieturu padzeram aliņu, pagraužam čipsus un priecājamies, ka esam jau netālu no robežas. Kad esam iekodoši, padzēruši dodamies stopēt. Atkal neveicās un neveicās jau sāk palikt tumšs un jāsāk iespējams domāt par apmešanās vietu pa nakti, taču esam laikam laimes bērni un piestāj lietuvietis, kas ar mieru mūs paķert līdz pašai Marijampol( Lietuvā 30 km no Polijas robežas) sUper tas priecē un dod cerību, ka tiksim mājās iespējams tajā pašā vakarā! Iepazīstamies ar onkuli ļoti sakarīgs leišu braļukas, forši izrunājāmies par visu un ap visu. Izlaiž mūs netālu no marijmpole, benzīntankā. Sākam šim lielu paldies un dodamies meklēt mašīnu, kas varētu braukt tuvāk uz mājpusi .Ir jau tumšs ap 8iem vakarā tā ķa būs problemātiski. Nolemjam apjautāties fūrēs sēdošajiems ,vai kāds nebrauc uz Latviju? Un Skan atbilde : JA JEDU V RIGU. Super! Braucam uz mājām. p.s. ap 23.30 esam Rīgā!
